Malnutrīcija

Malnutrīcija

Katrs sestaiscilvēks, kas dzīvo viens nesaņem mājās pilnvērtīgu ēdienu, kas nodrošinātu ar nepieciešamām uzturvielām, tā liecina Zviedrijā veiktie pētījumi. Zinātnieki atklājuši, ka starp 579 cilvēkiem vecumā no 75 līdz 80 gadu vecumam, apmēram 15% atrodas manutrīcijas riska grupā, balstoties uz viņu ikdienas diētu un ķermeņa masas datiem. Biežāk no malnutrīcijas cieš sievietes (19%), nekā vīrieši (11%). Vīrieši un sievietes, kas bija nomākti un iespējams cieš no depresijas ir vairāk pakļauti malnutrīcijas riskam nākamo 4 gadu laikā. Malnutrīcija un dehidratācija ir bieži sastopama veco ļaužu pansionātos, tomēr arī mājās dzīvojošie pensionāri ir pakļauti šādam riskam. Ārstam izmeklējot vecāku cilvēku vienmēr ir jāizvērtē ‘nutricionālais statuss’, jāizvērtē vai nav depresijas pazīmes, viņu izpratne par sevis pašu veselību. Der atcerēties, ka, lai gan vecākiem cilvēkiem ar gadiem samazinās vajadzība pēc enerģijas, tomēr vajadzība pēc uzturvielām (minerālvielām un vitamīniem) saglabāja un pat palielinās. Tāpēc maksimāli jāseko līdzi, lai uzturs būtu pilnvērtīgs, saturētu pietiekamu olbaltumvielu, nepiesātināto taukskābju, balastvielu, vitamīnu un minerālvielu daudzumu.


Pazīmes, kas liecina, ka vecais cilvēks cieš no malnutrīcijas ir svara zudums, muskuļu masas un tonusa samazināšanās, vispārējs nespēks. Šīs pazīmes ir acīmredzamas. Grūtāk malnutrīciju ir diagnosticēt cilvēkiem, kuri apaļīgāki. Fizisko problēmu kopums, kas liecina par malnutrīciju ir prāta aptumsums, slikta rētu dzīšana, ja ķermenis viegli iegūst zemādas asinsizplūdumus un zobu problēmas. 


Malnutrīciju ietekmē, gan nepietiekams uzturs, gan uzturs, kas satur nepietiekami daudz uzturvielu, gan slikta ēdiena absorbcija. Problēmas cēloņi ir dažādi- psiholoģiskas, fiziskas un sociālas problēmas vai šo problēmu kopums. Kā, piemēram, vecāki cilvēki bieži vien negatavo sev ēdienu dzīvojot vieni. Ilgstoši nepietiekams uzturs ietekmē muskuļu masas zudumu un spēka zudumu, kas jau tā bieži parādās novecojot. Grūtāk ir arī sagādāt pārtiku, ja cilvēkam ir kustību traucējumi un netiek nodrošināts pietiekams atbalsts no apkārtējiem.
Malnutrīcija pasliktina arī imūnās sistēmas darbību. Novājināta imūnsistēma ir uzņēmīgāka pret infekcijām, biežāk novēro dažādas infekcijas slimības


Malnutrīcija var būt par iemeslu atmiņas traucējumiem. Vislabākais veids, kā izsekot veca cilvēka ēšanas paradumiem, lai novērtētu ēdienkarti ir pavadīt laiku ar viņu viņa dabiskajā vidē. Cilvēki, kas nesaņem pietiekamu uzturu un sāk ciest no garīgiem traucējumiem biežāk nonāk ilgstošas aprūpes pansionātos.
Malnutrīcijas ietekme ir ļoti nopietna un Latvijā šī problēma netiek uztverta un risināta pietiekami nopietni. Taču tas ir būtisks faktors, lai vecie cilvēki varētu maksimāli ilgi saglabāt dzīvesprieku, spēku un neatkarību.


Faktori, kas ietekmē malnutrīciju un tās cēloņi:

  1. Hroniskas saslimšanas. Ilgstošas saslimšanas un nespēks apgrūtina iespēju iegādāties pārtiku un pagatavot sev ēdienu. Tāpat kā hroniskas, tā akūtas saslimšanas ietekmē apetīti, kas bieži vien vecākiem cilvēkiem jau tā ir samazināta. Taču vajadzība pēc uzturvielām saslimšanas laikā palielinās. Plānprātība, Alcheimera slimība, alkoholisms un citas saslimšanas, kas ietekmē garīgo funkciju un nopietni ietekmē apetīti. Ja tas ir vecāks pāris, abi ir malnutrīcijas riska grupa, jo bieži vien rūpējoties par partneri, aizmirst par sevi.
  2. Nesena hospitalizācija. Akūtas saslimšanas paņem daudz spēka un veselības, īpaši no vecākiem cilvēkiem. Bieži vien atgriežoties mājās viņi ir zaudējuši svaru, samazinājusies apetīte un cieš no vispārēja vājuma un nespēka.
  3. Depresija. Bieži vien veci cilvēki cieš no depresijas, kuras cēloņi var būt dažādi- vientulība, attālināšanās, tuvinieku zaudēšana, finansiālas problēmas, u.c. Depresijas pacienti ļoti bieži cieš no apetītes trūkuma.
  4. Alkoholisms. Nav precīzu datu cik liels skaits veco cilvēku cieš no alkoholisma, tomēr ārsti uzskata, ka tas ir liels daudzums, lielākoties tie ir vīrieši. Alkohols bieži aizvieto ēdienu, kā arī samazina apetīti. Tāpat alkohola lietošana traucē ar pārtiku uzņemto minerālvielu un vitamīnu asimilāciju organismā.
  5. Malabsorbcija. Ķermenim novecojot samazināt spēja absorbēt un izmantot uzturvielas gana efektīvi, pazeminās enzīmu aktivitāte, pavājinās kuņģa sulas sekrēcija , kas apgrūtina olbaltumvielu, vitamīnu un minerālvielu sašķelšanu un uzsūkšanos. Īpaša uzmanība jāpievērš dzelzs un B12 vitamīna deficītam. Pasliktinās arī zarnu peristaltika, jo pavājinās zarnu toniskās kustības. Aknām zaudējot 18% masas ievērojami samazinās to funkcijas. Tas var būt sekas arī dažādām saslimšanās vai operācijām, kas daļēji vai pilnīgi izņemts kāds gremošanas orgāns, piemēram, kuņģa rezekcija.
  6. Medikamentu lietošana. Dažādu medikamentu lietošana var pasliktināt apetīti vai traucēt uzturvielu uzsūkšanos gremošanas traktā. Piemēram, holesteramīns (kavē taukskābju uzsūkšanos, veicina steatoreju), - antibiotikas (sevišķi neomicīns), - pārmērīga laksatīvu lietošana. Nozīme ir arī ikdienā lietojamo medikamentu daudzumam, tas ir apgrūtinoši un uz vecumu samazinoties kuņģa tilpumam var būt problemātiski apēst gan tabletes, gan ēdienu. Tāpat ievērojamu apgrūtinājumu rada pietiekama daudzuma šķidruma uzņemšana.
  7. Zobu un mutes problēmas. Grūtības sakošļāt un norīt ēdienu, ko var izraisīt dažādas smaganu saslimšanas, zobu puve un parodontoze, kuru dēļ zobi tiek zaudēti. Tā kā lielākajai daļai vecu cilvēku ir ierobežoti līdzekļi, zobu protezēšana tiek veikta nekvalitatīvi vai arī vispār netiek veikta. Mainoties siekalu dziedzeru aktivitātei, rodas mutes sausums (kserostomija). Mazāk izdalās arī siekalu gļotas (mucīns) un siekalu fermenti (amilāze un lizocīms).
  8. Samazinātas garšas un smaržas īpašības. Pasliktinoties spējais izbaudīt ēdiena garšu un aromātu samazinās arī apetīte, jo ēdiens vairs nešķiet tik garšīgs.
  9. Stingras dietas. Dietas ar ierobežojumiem uz taukiem, olbaltumvielām, cukuru un sāli var likties pārāk mokošas un grūti izpildāmas vecākiem cilvēkiem, sevišķi, jo dēļ garšas īpašībām, tas var šķist pliekans un nebaudāms, tāpēc viņi var zaudēt apetīti. Tāpēc nozīmējot dietu vienmēr ir jāsniedz pietiekama informācija par ēdienu daudzveidību, jo malnutrīcijas kaitējums veselībai ir daudz sliktāks, nekā trekns vai sāļš ēdiens.
  10. Ierobežoti iztikas līdzekļi. Bieži vien finansiālu apstākļu dēļ pensionāriem ir jāizvēlas starp ēdienu vai medikamentiem.
  11. Vientulība un atsvešināšanās. Vientulība un atsvešināšanās no tuviniekiem, partnera zaudējums, visi šie faktori var būt par iemeslu samazinātai apetītei.

 

Iespējamie malnutrīcijas risinājumi:
 

  1. Uztura bagātināšana. Iespējams papildus uzturam nepieciešams arī kādi papildus uztura bagātinātāji vai vitamīni, var izvēlēties ar vitamīniem bagātinātus ēdienus, piemēram, brokastu pārslas, speciālus kokteiļus, kas satur lielāku proteīnu devu. Jāiedrošina vecāki cilvēki izvēlēties pēc iespējas daudzveidīgāku ēdienu, noderīgi būs arī ieteikumi ēdienu gatavošanā.
  2. Barības sasmalcināšana. Ja barību ir grūti sakošļāt, to nepieciešams samalt vai sasmalcināt. Lietojot virtuves tehniku noteikti jāievēro visi drošības noteikumi.
  3. Garšvielas pliekanam ēdienam. Iedrošiniet ēdienam pievienot dažādas sāli nesaturošas garšvielas, zaļumus, tie padarīs ēdienu daudz baudāmāku, tāpat pievienoti svaigi zaļumi būs mikroelementu un bioloģiski aktīvu vielu avots. Ēdienam jābūt vienkāršam, taču aromātiskam un ar tīkamu krāsu, lai veicinātu ēstgribu.
  4. Piena produkti. Ļoti ieteicami ir piena produktu lietošana uzturā, sevišķi skābpiena produkti, kas būs gan nozīmīgas kalcija, gan probiotiku avots. Veicinās regulāru vēdera izeju. Regulāra vēdera izeja bieži rada pilnuma sajūtu vēderā un var apgrūtināt pietiekama uztura uzņemšanu.
  5. Biežākas uzkodas. Vecākiem cilvēkiem ieteicams izvēlēties biežākas ēdienreizes un ēst nelielām porcijām. Tas veicinās apetīti, vielmaiņu un palīdzēs uzņemt optimālu daudzumu uzturvielu. Tāpat noteikti jāizvairās no pārēšanās ar produktiem, kas var radīt diskomforta sajūtu, piemēram, kāpostiem, āboliem, treknām mērcēm.
  6. Speciālista padomi. Iespēju robežās ikvienam būtu nepieciešama uztura speciālista konsultācija, kas sastādītu indivīdam piemērotu ēdienkarti, tāpat būtu iespēja saņemt informāciju par uztura bagātinātājiem un vitamīniem, uztura un medikamentu lietošanas mijiedarbībām. Uztura speciālists var palīdzēt ar piemērotu uzturu samazināt dažādus saslimšanu simptomātiku un ievērojami uzlabot dzīves kvalitāti. 
  7. Ģimene un draugi. Nozīmīgs psiholoģiskais faktors, kopīgas ģimenes pusdienas var iedrošināt un palīdzēt vecākiem cilvēkiem tikt galā ar vientulības bažām, veicina apetīti.
  8. Fiziskie vingrinājumi. Iespēju robežās ikvienam nepieciešamas ikdienas fiziskās aktivitātes, tie var būt vienkārši mājās veicami vingrinājumi, pastaiga svaigā gaisā, visi šie faktori veicina apetīti. Izveidot piemērotu vingrošanas programmu vislabāk palīdzēs fizioterapeits, kas nozīmēs vingrojumus vadoties pēc saslimšanas specifikas.
  9. Medikamentus lietot tikai pēc ārsta norādījumiem. Bieži vien nespējas vai līdzekļu trūkuma dēļ cilvēki izvēlās neapmeklēt ārstu, bet ārstēt sevi mājās. Nepareiza medikamentu lietošana var ietekmēt uzturvielu uzsūkšanos, piemēram, diurētisko līdzekļu lietošana samazina kālija, magnija, kalcija un cinka daudzumu asinīs. Aspirīns samazina C vitamīna un dzelzs uzsūkšanos. Dažādi medikamenti mijiedarbībā var radīt citas nevēlamas un nepatīkamas blaknes, kas tikai pasliktinās pacienta veselību.
  10. Lēts, bet veselīgs uzturs. Arī pie ierobežotiem finansiāliem līdzekļiem vienmēr ir jācenšas atrast lētas un veselības uztura iespējas- dažādus graudaugu produktus, piemēram, putras, zivis gaļas vietā, kas bieži vien ir lētāka un veselīgāka alternatīva. Jāizvēlas veselīgi un vienkārši ēdiena pagatavošanas paņēmieni, kas maksimāli samazinās uzturvielu zudumu.

 

Vecu cilvēku uztura ieteikumi


Uztura enerģētiskā vērtība vecākiem cilvēkiem ir stipri atkarīga no katra indivīda fiziskajām aktivitātēm, veselības stāvokļa  un ķermeņa masas. Vidēji nepieciešamas apm. 1800-2200 kcal/dienā. Uzturā, kas satur mazāk kā 1800 kcal dienā, var nebūt visas nepieciešamās uzturvielas.


Olbaltumvielas. Zinātnieku domas par olbaltumvielu daudzumu uzturā dalās. Citi uzskata, ka pasliktinoties olbaltumvielu uzsūkšanās procesiem, veciem cilvēkiem nav nepieciešams samazināt uzņemto olbaltumvielu daudzumu un iesaka 1g olbaltumvielu uz 1 kg normālas ķermeņa masas. Tomēr pastāv arī uzskats, ka liels olbaltumvielu daudzums ir papildus slodze aknām un nierēm un paātrina kalcija izdalīšanos ar urīnu, tāpēc ieteicamajam daudzumam nevajadzētu pārsniegs 0,8-0,9 g uz 1 kg normālas ķermeņa masas, jeb ~12% no kopējās enerģētiskās vērtības. Labs olbaltumvielu avots ir zivis un liesa gaļa, piena produkti kā siers un vājpiena biezpiens. Ēdienu vēlams pagatavot bez sāls piedevas, izmantojot citas garšvielas.


Tauki. Vēlams, lai tauki nodrošinātu ne vairāk kā 20-30% no kopējās uztura enerģētiskās vērtības. Sevišķi svarīgi ir ar uzturu uzņemt pietiekamu daudzumu polinepiesātināto taukskābju, kas veido šūnu un šūnu sastāvdaļu membrānas, ir nozīmīgas iekaisuma procesu un normālu imūnreakciju veidošanā. Cilvēkam kļūstot vecākam pazeminās taukskābju elongācijas un desaturācijas spēja, tāpēc īpaša nozīme ir garo taukskābju taukskābēm no dzīvnieku valsts produktiem. Mononepiesātinātās taukskābes kavē aterosklerozes veidošanos, uzlabo lipīdu maiņu un samazina triglicerīdus serumā. Veselīgi tauku avoti ir rieksti, sēklas, treknas zivis un augu eļļas.


Balastvielas. Liela daļa vecu cilvēku cieš no aizcietējuma, bieži vien tas saistīts ar nepietiekamu balastvielu daudzumu uzturā. Balastvielas veicina zarnu peristaltiku un maina resnas zarnas mikrofloru, kas ir galvenie nosacījumi regulārai vēdera izejai. Balastvielas samazina holesterīna līmeni asinīs, samazinot tā uzsūkšanās daudzumu no uztura. Balastvielas palēnina uzturvielu uzsūkšanos, kas sevišķi ieteicams cukura diabēta pacientiem, tādejādi glikoze asinīs nonāks lēnāk un vienmērīgāk pasargājot no straujām cukura līmeņa svārstībām. Balastvielas mazina arī toksisko vielu iedarbību. Tāpat tās ir nozīmīgas dažādu gremošanas orgānu slimību profilaksei, kā, piemēram, apendicīts, hemoroīdi, čūlainais kolīts, resnās zarnas dažādi audzēji, žultsakmeņi, un citas. Lietojot uzturā balastvielām bagātus produktus der atcerēties, ka tos vēlams kārtīgi sakošļāt un lietot kopā ar pietiekamu šķidruma (vēlams ūdens) daudzumu). Sausās klijas, ja tām netiks uzdzerts pietiekams šķidruma daudzums var radīt zarnu nosprostojumu.


Minerālvielas. Galvenā uzmanība pievēršama kalcija un dzelzs pietiekama daudzumam uzturā. Sievietēm pēcmenopauzes periodā jāuzņem pietiekams daudzums kalcija osteoporozes profilaksei. Ideāls kalcija avots ir piens un piena produkti. Dzelzs deficīts bieži novērojams vecu cilvēku populācijā dēļ nepietiekama gaļas un dārzeņu patēriņa uzturā. Dzels uzsūkšanos sekmē C vitamīns. No augu valsts produktiem labs dzelzs avots ir spināti, salāti, bietes, no dzīvnieku valsts produktiem- liesa gaļa. Dzelzs deficīts var attīstīties arī pēc dažādām zarnu slimībām, operācijām. Bieži vien cilvēki, kas cieš n dzelzs deficīta uzņem arī nepietiekamu daudzumu olbaltumvielu uzturā.


Vitamīni. Taukos šķīstošo vitamīnu rezerves organismā parasti ir pietiekami lielas, izņēmums var būt D vitamīna deficīts veciem cilvēkiem. Tas raksturīgs tiem, kas daudz uzturas telpās un nelieto piena produktus. 80 gadus vecam cilvēkam salīdzinājumā ar 8 gadus vecu bērnu ir par 50% samazinājusies D vitamīna veidošanās UV staru ietekmē. Pastiprināta A vitamīna uzņemšana var veicināt lielāku kaulu masas zudumu. Ūdenī šķīstošo vitamīnu daudzums bieži vien ir nepietiekams, īpaši tas attiecināms uz C vitamīnu, B12 vitamīnu un folskābi. Šo problēmu ir viegli atrisināt palielinot svaigu augļu un dārzeņu daudzumu ikdienas uzturā.


Ūdens. Ļoti bieži vecu cilvēku uzturā ir nepietiekami daudz šķidruma, galvenokārt saistīts ar slāpju sajūtas trūkumu, urīna nesaturēšanu, bieži vien maldīgi tiek uzskatīts, ka šķidrums ir papildus slodze sirdsdarbībai. Ir svarīgi izdzert vismaz 6-8 glāzes ūdens, tas veicinās pietiekama urīna daudzuma veidošanos, būs profilaktisks līdzeklis pret aizcietējumiem. Imobilitātes dēļ palielinās kalcija izdalīšanās no kaulaudiem. Pacientiem, kuri slimības dēļ nespēj kustēties, nepieciešams palielināt šķidruma daudzumu līdz pat divām reizēm.