Psiholoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca

psiholoģijas termini

Ikviena cilvēka dzīvē var gadīties situācijas, kuras viņš pats saviem spēkiem nespēj atrisināt zināšanu un pieredzes trūkuma vai kāda cita iemesla dēļ. Tādā gadījumā palīdzību var sniegt psihologs. Vizīte pie psihologa nebūt nenozīmē, ka cilvēks ir psihiski slims vai nenormāls.

Kas īsti slēpjās zem šiem nosaukumiem un kad izvēlēties psihologa, psihiatra vai psihoterapeita palīdzību?

PSIHOLOGS ir speciālists ar augstāko izglītību psiholoģijas zinātnēs. Psihologs palīdz cilvēkam risināt psiholoģiska rakstura problēmas.

Psihologs cenšas izprast klienta problēmas cēloņus, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem, attieksmi pašam pret sevi un potenciālās spējas atrisināt radušos situāciju. Pēc tam sadarbībā ar klientu tiek meklēts problēmas risinājums. Parasti psihologs nevis dod padomu vai iesaka konkrētu uzvedības modeli, bet gan palīdz klientam pašam labāk izprast situācijas, problēmas vai konflikta būtību un nonākt līdz veiksmīgam risinājumam. Psihologs nekad nenosaka klientam diagnozi un neizraksta medikamentus.

Ja ir apdraudēta cilvēka psihiskā veselība, palīdzību var sniegt ne vien psihologs, bet arī citi psihiskās veselības aprūpes speciālisti – psihiatrs, neiropatologs un psihoterapeits. Šo speciālistu darbības jomas ir cieši saistītas, tomēr katrai no tām piemīt sava specifika.

PSIHIATRS ir ārsts ar medicīnisko izglītību, specializējies psihisku slimību un traucējumu ārstēšanā. Psihiatrs nosaka diagnozi un ar medikamentu palīdzību ārstē, piemēram, šizofrēniju, depresiju, mānijas, baiļu vai uzmācību neirozes un citas slimības.

 NEIROPATOLOGS ir ārsts ar medicīnisko izglītību, specializējies organisku nervu sistēmas traucējumu ārstēšanā. Neiropatologa pacienti ir cilvēki, kuriem bojātas galvas vai muguras smadzenes, piemēram, asins izplūdums smadzenēs ir izraisījis kādas ķermeņa daļas paralīzi.

PSIHOTERAPEITS ir speciālists ar mediķa, psihologa vai sociālā darbinieka pamatizglītību. Viņš pārzina metodes, ar kuru palīdzību iespējams risināt dažādas psiholoģiskas, psihosomatiskas un uzvedības problēmas. Pasaulē tiek praktizēti vairāki psihoterapijas virzieni, un katrā no tiem izmanto atšķirīgas metodes. Piemēram, mākslas terapijas speciālisti ārstē pacientus, iesaistot viņus organizētās mākslas aktivitātēs, bet hipnoterapijā tiek izmantota hipnoze.

Nedaudz vēl par terminiem, kurus nākas dzirdēt vai lasīt, īsa skaidrojošā vārdnīca:

Attīstības psiholoģija pēta izmaiņas cilvēka psihē un uzvedībā visas dzīves garumā. Attīstības psiholoģijas nozares ietvaros tiek izdalīta bērnu, pusaudžu, pieaugušo un vecu cilvēku psiholoģija.

Personības psiholoģija interesējas par cilvēka personības veidošanos un to ietekmējošiem faktoriem. Cilvēka personību raksturo individuālās iezīmes, vērtības, pārliecība, vajadzības u.c.

Sociālā psiholoģija pēta attiecību dažādos aspektus, piemēram, cilvēku attieksmi citam pret citu, saskarsmi, grupu procesus.

Lietišķās nozares ir vērstas uz jaunu praktisku zināšanu ieguvi vai uz konkrētu uzdevumu risināšanu kādā noteiktā dzīves sfērā.

Klīniskā psiholoģija ir plaša nozare, kas pēta cilvēkus ar psiholoģiskiem un uzvedības traucējumiem, analizē viņu psiholoģiskās īpatnības un meklē efektīvas rehabilitācijas iespējas. Klīniskās psiholoģijas nozares ietvaros tiek izstrādātas palīdzības metodes cilvēkiem ar dažādām atkarībām (no alkohola, narkotikām, azartspēlēm) un cilvēkiem, kas pārdzīvojuši traumatiskus notikumus (vardarbību, zaudējumu, smagu slimību). Mūsdienās klīniskā psiholoģija ietver patopsiholoģiju, psihosomatiku, psihodiagnostiku un citas disciplīnas.

Izglītības psiholoģija pievēršas mācību procesa un dažādu mācīšanās īpatnību un grūtību izpētei dažādos vecumos. Izglītības psiholoģija pēta arī skolēnu un skolotāju mijiedarbības aspektus, klases psiholoģisko klimatu, vecāku un skolas sadarbības iespējas u.c. 

Ģimenes psiholoģija pievērš uzmanību vecāku un bērnu attiecībām, audzināšanas metodēm, partnerattiecībām u.tml. jautājumiem.

Organizāciju psiholoģija pēta cilvēku izturēšanos organizācijās, personāla atlases un izvietošanas, kā arī organizāciju pilnveidošanas jautājumus.

Šīs un vēl daudzas citas psiholoģijas nozares ir cieši saistītas cita ar citu, to interešu sfēras nemitīgi sastopas un pārklājas. Piemēram, izglītības psihologam būtu ārkārtīgi grūti izdarīt secinājumus par skolēna mācīšanās grūtībām klasē, ja viņš neko nezinātu par pusaudža vecumposma īpatnībām (kas ietilpst attīstības psiholoģijas interešu lokā) un attiecībām ģimenē (ko pēta ģimenes psiholoģija).

 

PSIHOLOĢIJAS VIRZIENS ir noteikta pieeja un uzskatu sistēma cilvēka psihisko procesu un uzvedības izzināšanai. Katram virzienam atbilst noteiktas izpētes metodes un terminoloģija.

Psihoanalīze (psihodinamiskā pieeja) Šī psiholoģijas virziena pārstāvji pēta galvenokārt apziņas un bezapziņas attiecības.

Biheiviorisms (angļu val. behaviour – ‘uzvedība’) Psihologi pēta cilvēku uzvedību, lai to izprastu.

Geštaltpsiholoģija ir psiholoģijas virziens, kurš pēta apziņas struktūras, tēlus. Tās pamatnostādne: parādība kā veselums nav vienkārša to daļu summa.

Kognitīvā psiholoģija (latīņu val. cōgnitiō – ‘izziņa’), kas pēta cilvēka informācijas apstrādes procesus un to likumsakarības.

Kultūrvēsturiskā pieeja pētia runas un domāšanas attīstību dažādos kultūrvēsturiskos apstākļos, cik ļoti lielā mērā cilvēka psihiskā darbība ir atkarīga no tā, kādā sociālā vidē viņš aug un uzturas.

Humānistiskā pieeja uzsver cilvēka personību. Akcentē brīvās gribas, augstāko motīvu, kā arī zināšanu un ētikas principu lomu personības izaugsmē. Izprot personību kā veselumu.