Atkarība no attiecībām

"Bet es viņu mīlu" - tā nereti cilvēki attaisno savu dzīvi attiecībās, kurās jūtas nelaimīgi. Tomēr rodas jautājums – vai ar vārdu mīlestība netiek domāta atkarība no attiecībām?

Jebkuras attiecības nes sev līdzi savstarpēju atkarību – nepieciešamību rēķināties ar otru, rūpes par otru, atteikšanos par labu otram. Tomēr reizēm atkarība ir tik izteikta, ka cilvēks attiecībās pazaudē pats sevi. Šīm attiecībām ir raksturīgs tas, ka cilvēka dzīves centrā ir otrs, no viņa atkarīgs psiholoģiskais komforts vai diskomforts.

Atkarīgais cilvēks ir pārņemts ar savu partneri - mēģina saprast, ko viņš domā, ko jūt, kāpēc tā rīkojas, pastāvīgi vēro viņa noskaņojumu, izturēšanos, cenšas izprast viņa vēlmes. Cilvēka dzīve - noskaņojums, viedoklis par sevi, rīcība, ir cieši saistīta ar to, kā jūtas un kā pret viņu izturas partneris. Viņš cenšas mīlēt aizvien vairāk – vairāk rūpēties, izpatikt, piedot, nedusmoties, saprast, jo ir pārliecināts – tikai darot otru laimīgu arī pats spēs būt laimīgs. Atkarīgs cilvēks nespēj atļaut savam partnerim piedzīvot skumjas, nogurumu, sāpes, kas ir dabiska daļa no dzīves ritējuma, šādā brīdī atkarīgs cilvēks visiem spēkiem cenšas partnera noskaņojumu "salabot". Atkarība no attiecībām

Visbiežāk no attiecībām atkarīgs cilvēks par partneri izvēlas kādu, kurš nespēj veidot līdzvērtīgas attiecības – emocionāli vēsu un nepieejamu cilvēku, alkoholiķi, varmāku, bezpalīdzīgu nenobriedušu cilvēku utt. Partneri, par kuru ir iespējams rūpēties. Atkarīgs cilvēks dzīvo ar cerību, ka partneris viņa pūļu rezultātā mainīsies un sniegs to, ko no viņa vēlas sagaidīt - maigumu, atbalstu, uzmanību, drošību, ģimenes sajūtu. Atkarīgais cilvēks pieliek milzu pūles, lai izmainītu partneri. Piemēram, ja vīrietis dzer un tāpēc ir izjukušas viņa iepriekšējās divas laulības, atkarīga sieviete ir pārliecināta, ka tieši viņas mīlestība un rūpes palīdzēs vīrietim atmest dzeršanu. Atkarīgs cilvēks dusmojas, ka nekas nemainās, ka pūles netiek atalgotas, un tomēr turpina cerēt un censties.

Atkarīgās attiecībās jūtas var būt ļoti intensīvas – tajās elpu aizraujoša laimes sajūta mijas ar dziļu izmisumu, naids ar mīlestību. Dzīvot tādā intensitātē ir grūti un nogurdinoši. Un tomēr - ja atkarīga cilvēka redzes lokā nonāk kāds, kurš ir atbalstošs, godīgs, emocionāli atsaucīgs, atkarīgais cilvēks visdrīzāk aprakstīs viņu kā garlaicīgu, parastu, neinteresantu. Šāds partneris nespēj sniegt to jūtu gammu, no kuras vienlaikus bēg un pēc kuras tiecas no attiecībām atkarīgs cilvēks. Atkarīgs cilvēks neprot būt mierīgās, līdzvērtīgās attiecībās. Viņa attiecības ir kā vienvirziena ceļš – viņš prot dot, bet neprot saņemt. Atkarīgs cilvēks jūtas neērti saņemot uzslavas, jūtas vainīgs, kad tērē laiku, naudu vai enerģiju priekš sevis. Viņš var būt neticami stiprs aizstāvot kādu citu, bet neprot rūpēties par sevi.

Pat tad, ja attiecības sagādā tikai ciešanas, šķiršanās biedē atkarīgu cilvēku. Tas šķiet ļaunākais, kas dzīvē var notikt. Atkarīga cilvēka dzīvei jēgu piešķir tas, ka viņš ir kādam vajadzīgs. Ja to zaudē, zūd jēga dzīvot. Atkarīgais cilvēks izjūt izteiktu diskomfortu un bailes no vientulības. Viņš meklē kādu, par kuru varētu atkal rūpēties. Tāpēc nereti tas kļūst par apburto loku – atkarīgs cilvēks vienas destruktīvas attiecības nomaina pret citām.

Atkarīgam cilvēkam ir nepieciešamas attiecības, lai aizpildītu tukšumu sevī. Visdrīzāk šis tukšums ir radies jau ļoti sen - ģimenē, ja kāds no vecākiem bijis alkoholiķis, garīgi vai fiziski slims, vecāki bijuši neatsaucīgi vai bezpalīdzīgi, ja viņi nav spējuši sniegt atbalstu un mīlestību. No attiecībām atkarīgs cilvēks cenšas nesavtīgi mīlēt otru nevis tāpēc, ka viņā mīlestības ir pārrāk daudz, bet tāpēc, ka cenšas iegūt mīlestību, kas spētu aizpildīt tukšumu. Ja salīdzina ar trauku, tad tas ir nevis pilns ar mīlestību, tā līst pāri malām un tāpēc pietiek arī citiem, bet tas vienmēr ir bijis tukšs un izmisīgi meklē piepildījumu.

Lai spētu patiešām iemīlēt kādu, atkarīgam cilvēkam  jāiemācās pastāvēt pašam par sevi. Sākot ar vienkāršām lietām – saprast, ko es jūtu, ko domāju, kas man patīk, kas nepatīk, kas garšo, kas interesē, ko es vēlos. Atzīt, ka es pats atbildu par to, ko es jūtu, domāju, vēlos un daru, nevis kāds cits ar savu izturēšanos liek man domāt, justies vai darīt. Tas nozīmē atzīt, ka es pats varu ietekmēt to, kas manā dzīvē notiek. Es varu veltīt laiku priekš sevis. Es varu izvirzīt savus mērķus un tos sasniegt. Es varu gūt gandarījumu no tā, ko es daru vai nedaru. Es varu būt, neatkarīgi no tā, vai kāds ir man blakus vai nav.

Avots:

Inga Lubāne, Krīžu un psihoterapijas centrs "Taka" psiholoģe, psihoterapeite

http://www.medicine.lv/raksti/milestiba-vai-atkariba-no-attiecibam