Audzējus kavējošas vielas uzturā

Audzējus kavējošas vielas uzturā

 

Antioksidanti uzturā

 

Aterosklerozi un audzēju veidošanos veicina vai pat rada brīvo radikāļu izraisītie šūnu membrānu vai kodolu dezoksiribonukleīnskābes (DNS) bojājumi. Brīvie radikāļi ir atomi, molekulas vai joni ar vienu vai vairākiem nepāra elektroniem. Tiem piemīt spēja ātri un neatgriezeniski oksidēt dažādas struktūras, piemēram, nepiesātinātās taukskābes, kas veido šūnu membrānu. Brīvie radikāļi veidojas normālos bioķīmiskos organisma procesos un arī pataloģijās – iekaisumu procesos, fiziskā pārpūle u.c. tos veido arī apkārtējās vides ietekme – ultravioletie stari, cigarešu dūmi, automašīnu izplūdes gāzes, daži medikamenti, daudz polinepiesātināto taukskābju uzturā, kancerogēnās vielas. Augu un dzīvnieku organismos ir sarežģīti aizsargmehānismi pret brīvajiem radikāļiem. Starp brīvajiem radikāļiem un antioksidantiem parasti veidojas fizioloģisks līdzsvars. Par oksidatīvo stresu sauc stāvokli, kad organisma antioksidantu sistēma nespēj neitralizēt brīvos radikāļus. Iekšējo aizsargmehānismu darbību nodrošina fermenti (superoksīddismutāze, katalāze, glutationperoksidāze), speciāli olbaltumi un tioli (piemēram, glutations, koferments A). Antioksidanti uzturā ir C un E vitamīns, karotinoīdi, augu flavonoīdi (polifenoli) un tanīni.

Pie karotinoīdiem pieder visvairāk pētītais β – karotīns. Ir arī daudzi citi karotinoīdi ar antioksidantu īpašībām: likopēns (tā ir daudz tomātos), luteīns (spinātos), β – kriptoksantīns (burkānos, citrusaugļos), ceaksantīns (kukurūzā), α – karotīns (burkānos). Karotinoīdi iedarbojas ne tikai kā A vitamīna provitamīni un antioksidanti, bet tiem ir arī specifiska iedarbība pret šūnu ierosināto pataloģisko pārveidošanos, un tie stimulē imūnsistēmu.

Iespējams, ka uztura optimālās antioksidantu vitamīnu devas ir lielākas par fizioloģiski ieteiktajām devām, lai nodrošinātu organismu pret vitamīnu deficīta pazīmju izpausmēm. Cilvēkiem bez īpaša oksidatīvā stresa vitamīni tiek ieteikti šādos daudzumos (mg dienā):

  • C vitamīns 75 – 150
  • E vitamīns 15 – 30
  • β – karotīns 2 - 4

Šos vitamīnu daudzumus var uzņemt, izvēloties atbilstošu uzturu. Daudz C vitamīna ir svaigos augļos, ogās, dārzeņos. β – karotīns atrodas dārzeņos, it īpaši zaļajās lapās un oranžajos dārzeņos. Vēlams apēst 500g dārzeņu un augļu dienā. E vitamīns tiek uzņemts galvenokārt ar tām augu eļļām, kurās šī vitamīna ir daudz salīdzinājumā ar nepiesātinātajām taukskābēm (piemēram, saulespuķu eļļa). Ja uzturā nav iespējams pietiekams daudzums augļu, ogu, dārzeņu un augu eļļu, tad var lietot vitamīnu preparātus kā piedevu uzturam – 60 mg C vitamīna, 30 mg E vitamīna, 3 mg β – karotīna dienā.

Augos ir dažādas antikancerogēnās vielas, kuras vēl nav pilnīgi izpētītas. Tās ir flavonoīdi, fitāti, kumarīni, terpēni, lignāni, izotiocianāts, kvercetīns. Šo vielu īpaši daudz ir ķiplokos, dažādu sugu kapostos, lakricsaknēs, sojas pupās, ingverā, burkānos, selerijās, sīpolos, citrusaugļos.

Folijskābe

 

Tā ir nepieciešama ribonukleīnskābes un dezoksiribonukleīnskābes sintēzē. Daudzu ļaundabīgu audzēju veidošanos sekmē zems folijskābes līmenis asinīs un audos. Ja ēd daudz augļu un ogu, retāk veidojas audzēji, taču tas saistīts ne tikai ar karotinoīdu un C vitamīna daudzumu, bet arī ar folijskābes daudzumu augļos un dārzeņos.

Kalcijs

 

Ja ar uzturu tiek uzņemts daudz kalcija (vairāk par 1 g dienā), saslimšana ar resnās zarnas audzējiem ir retāka. Tā kā tikai 10% kalcija uzsūcas, tad liela daļa kalcija nonāk resnajā zarnā un saista dažas kancerogēnas vielas, piemēram, sekundārās žultsskābes.

Viegli izmantojamā formā daudz kalcija ir pienā un piena produktos.

Selēns

 

Ja uzturā ir maz selēna, tad ļaundabīgie audzēji attīstās biežāk. Par to liecina plaši epidemioloģiskie pētījumi. Selēns ietilpst glutationperoksidāzē – fermentā, kas saista brīvos radikāļus. Ja ir nepietiekama apgāde ar selēnu, pavājinās arī imūnreakcijas.

Selēns tiek uzņemts ar gaļu (it īpaši ar cūkgaļu), zivīm un olām. Augos selēna daudzums ir atkarīgs no tā daudzuma augsnē.

Ω – 3 grupas taukskābes

 

Epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kas ēd daudz zivju, respektīvi, uzņem daudz Ω – 3 grupas taukskābju, retāk ir šādas slimības: ateroskleroze, zvīņēde, multiplā skleroze, hipertonijas slimība, hronisks poliartrīts un arī ļaundabīgie audzēji. Tas pats novērots arī eksperimentos ar dzīvniekiem: ja uzturā ir daudz Ω – 3 grupas taukskābju, tiek kavēta piena dziedzera, aizkuņģa dziedzera, resnās zarnas un priekšdziedzera audzēju attīstība. Taču ir jāatzīmē, ka liels daudzums nepiesātināto taukskābju uzturā veicina brīvo radikālu rāšanos. Tāpēc, ēdot produktus, kas satur daudz piesātināto taukskābju, ir jāuzņem arī vairāk uztura antioksidantu, piemēram, E vitamīns.