Aizklāts lietotājs
jautāja 14. Mar, 2016
2358 skatījumi
Labdien!
Es ilgi nevarēju saņemties uzrakstīt, jo pašai šķiet, ka viss šis ir vienkārši manas iedomas un muļķības, bet tā, ka dzīvoju līdz šim, ir palicis par grūtu, tāpēc izlēmu tomēr uzrakstīt.

Viss sākās pirms apmēram 4 mēnešiem, man konstatēja nepieciešamību pēc operācijas, kuras dēļ mēnesi pavadīju mājās, kad arī sāka rasties sliktie garastāvokļi, bezcerības sajūta utt, bet es to visu norakstīju uz pārāk ilgo sēdēšanu mājās. Atgriezos darbā, bet jau pēc neilga laika cietu autoavārijā, zaudējot tikai nesen kā iegādātu mašīnu, kurai nauda bija krāta vairākus gadus un uz kuras pamata turējās lielākā daļa manas ikdienas organizācijas, bet pati tiku sveikā cauri ar sprandas sastiepumu, sasitumiem un nobrāzumiem. Man bija trīs aculiecinieki, kas liecināja, ka es nebiju vainīga, tomēr policija manus lieciniekus "noraka", process vilkās mēnešiem, bet beigās es vienalga zaudēju, jo policijā manu liecinieku liecības nemanāmi nozuda... Līdz ar to es paliku bez kompensācijas un bez taisnīguma. Tas mani iedzina vēl dziļāk pašpārmetumos un bailēs par to kā es tagad turpmāk organizēšu savu dzīvi, jo lai izbraukātu uz darbu, auto man ir vitāli nepieciešams. Pēc 7 ar auto nobraukātiem gadiem pēkšņi dzīve bija jāsāk pārkārtot pa jaunam, mācoties iztikt bez auto, kas visu vēl pasliktināja, nebiju pat paspējusi atgūties pēc operācijas. Bet arī to es norakstīju vienkārši uz to, ka vienkārši jāpierod pie jaunā režīma, tad jau būs labāk. Bet labāk nekļūst.
Kļuvu arvien raudulīgāka, vieglāk aizskarama, bet visu vēl vairāk pasliktināja tas, ka partneris mani neatbalstīja, uzskatot, ka es ņerkstu par sīkumiem un nemitīgi noniecinot manas skumju sajūtas. Tas lika arvien vairāk noslēgties, vairs sāku negribēt iet ārā ar draugiem nedēļas nogalēs, ne kur braukt, kas man agrāk ļoti patika. Gribēju pēc iespējas vairāk būt viena vai tikai ar ģimeni, ko arī man partneris sāka arvien biežāk pārmest - nekur vairs neejam, neko nedarām utt. Arvien vairāk paziņu sāka ņirgāties par to, ka esmu palikusi par čīkstuli, kas lika vēl vairāk novērsties no sabiedrības.
Es sāku arvien biežāk slimot. Janvārī pēkšņi uz divām nedēļām uzradās neizskaidrojama temperatūra bez citiem simptomiem, tagad, martā, atkal nogāzos, šoreiz ar angīnu, ar ko nebiju slimojusi kopš pamatskolas. Agrāk slimoju labi ja reizi pāris gados, tagad slimības lapas man ir ik pāris mēnešu parādība. Pārsvarā – bez redzamiem iemesliem uzradusies temperatūra bez jebkādiem citiem simptomiem. To es norakstu uz novājinātu imunitāti, bet vienalga tas šķiet dīvaini. Ārsti izmeklējumos manī vainu neatrod.
Esmu pamatīgi pieņēmusies svarā, neskatoties uz to, ka ēdu maz (toties 5x dienā) un mans ēdiens pamatā balstīts uz dārzeņiem un balto gaļu. Es mēģinu arvien jaunus veidus, kā nomest svaru, bet nekas nelīdz, kas rada papildus bezcerības sajūtu. Man ir stabils darbs, bet jau decembrī es sāku pieļaut visdažādākās neuzmanības kļūdas, it kā darbā ļoti cenšos, bet vienmēr, lai kā censtos, pieļauju kaut kādas pilnīgi muļķīgas kļūdas. Neskatoties uz to, vadītāji joprojām mani slavē, kas man liek justies vēl vairāk vainīgai pie savām stulbajām neuzmanības kļūdām. Sāk parādīties bailes, ka mani atlaidīs tāpēc, ka es nespēju pietiekami koncentrēties, lai nepielaistu neuzmanības kļūdas.
Es septembrī biju uzsākusi jaunas studijas, bet nu jau mēnešiem neesmu veltījusi mācībām nekādu uzmanību, periodiski nosolos saņemties, sāku uzcītīgi darīt skolas darbus, bet vienmēr atgriežos pie tā, ka nav ticības tam, ka pabeigšu un tam, ka tam vispār ir jēga.
Mani nemitīgi moka paniskas bailes par nākotni - par to, ka palikšu viena, par to, ka man nebūs darba, ka nebūs, kur dzīvot, kaut gan tas būtībā ir it kā nepamatoti. Un tam visam pa virsu es jūtos neizsakāmi vainīga par to, ka savu dzīvi esmu tik tālu novedusi. Es nemitīgi mēģinu sevi celt kājās, saņemties, periodiski pierunāju sevi iziet ļoti garā pastaigā vai skriet, satikties ar draugiem, uzspēlēt kādu spēli un uz to brīdi šķiet - es tomēr to varu, ar mani viss ir kārtībā, ir tikai kaut kas jādara! Bet pēc neilga brīža viss atgriežas vecajās sliedēs - bailes par nākotni, mērķa trūkums, slinkums, nespēks un nebeidzama bezcerība. Jebkas, ko uzsāku darīt, vienā brīdī paliek šķietami pilnīgi bezjēdzīgs, tāpēc pametu un nepabeidzu. Periodiski piespiežu sevi turpināt, bet atkal nespēju pabeigt, jo neredzu iemeslu un jēgu pabeigt. Darbā cenšos iesaistīties komitejās un aktivitātēs un patiešām cenšos aktīvi līdzdarboties, bet beigās rezultāts vienmēr ir vienāds - sapulcē sēžu stūrī un vienkārši vēroju, jo vienmēr ir bail, ka mans viedoklis būs idiotisks, ka manas idejas būs smieklīgas...
Es mēģinu darīt to, kas man vienmēr ir sagādājis prieku, bet jau visus šos 4 mēnešus, nekas no tā vairs nelīdz. Es raudu ļoti, ļoti reti, bet tajā pašā laikā man nemitīgi ir sajūta, ka mani kaut kas spiež nost, ka kaut kas mani smacē un es pat nezinu, ar ko man cīnīties, ja es nezinu kas ir tas, ar ko man jācīnās, no kura gala jāsāk. It kā ļoti gribas izraudāties, bet asaras nenāk ārā, viss vienkārši krājas iekšā.
Es tiešām cīnos, es neesmu vienkārši nolaidusi rokas, bet viss progress ir stipri īslaicīgs. Man ir darbs, kurā es varu piesēsties pie datora, ieslēgt mūziku austiņās un visu dienu ne ar vienu nekomunicēt, ko pārsvarā arī daru.
Apbrīnojami ir arī tas, ka vienā brīdī es varu justies ļoti apmierināta, priecīga, entuziastiska uzsākt ko jaunu un pat optimistiska, ka redz, nav nemaz viss tik traki! Bet jau pēc neilga brīža tas viss pašķīst kā nebijis, un lai kā es censtos tās optimisma un entuziasma sajūtas nespēju atgūt.

Un visvairāk mani moka vainas apziņa par to, ka man būtībā nav nekāda iemesla šādi justies - man ir, kur dzīvot, man ir darbs, man ir ko ēst, man ir ļoti lieliski draugi un arī mans partneris mani mīl, neskatoties uz to, ka pārāk bieži nespējam saprasties un es jūtos jau gandrīz pilnībā norobežojusies, pārāk bieži pat domāju par attiecību izbeigšanu, bet aiziet nespēju, jo man bail, ja palikšu viena, es nogrimšu pilnīgi melnā bezdibenī. Pat, ja viņš pilnīgi neko nezin par šo visu (jo es neko neesmu stāstījusi, kopš avārijas, ka sapratu, ka viņam tas šķiet muļķīgi un es vairs nespēju saņemt to vienaldzīgo attieksmi pret to, kā jūtos), man vismaz ir kāds cilvēks, kurš vakarā, pārnākot mājās, novērš kaut daļu no domām par manām izjūtām. Vismaz uz īsu brīdi varu pacensties nedomāt par to visu.
Liekas ļoti muļķīgi, ka es vēl sūdzos par kaut kādu depresīvismu, neskatoties uz to, ka man it kā ir pavisam normāla dzīve. Bet tajā pašā laikā - sāk palikt ļoti grūti nemitīgi cīnīties ar to, kas atgriežas un atgriežas atkal un atkal. Un tad vēlme cīnīties sāk pazust, jo redzu, ka nekas tāpat nepalīdz.
Par to visu esmu runājusi tikai ar diviem pašiem tuvākajiem draugiem. Ar partneri runāt nevaru, jo zinu, ka viņš to visu uzskatīs tikai par muļķīgām iedomām, tāpēc es vienā brīdī sāku visu cītīgi slēpt - pa dienu ieturu savu priecīgo seju, bet vakarā, kad viņš aiziet gulēt, es beidzot varu uz brīdi virtuvē pasēdēt vienatnē un atļauties justies tā, kā jūtos - kā nelaimes čupai.

Es uzaugu kā raksturā un garā stiprs cilvēks, vienmēr risinot visas problēmas pati, cīnoties vienatnē un pārvarot visas grūtības. Es augu ar mammu (kura joprojām ir mans labākais draugs, kuru es mīlu vairāk par visu), kura, kā jau čakls un ļoti darbīgs lauku cilvēks, vienmēr teica, ka depresija ir izlutinātu bagātnieku slimība, jo viņiem ir pārāk daudz laika, ka tiem, kam daudz darba, nav laika “depresoties”. Tāpēc es labu laiku mēģināju ļoti daudz strādāt, lai nebūtu laika “depresoties”, bet tas nelīdz. Kopsavilkumā - mans prāts atsakās pieņemt domu, ka man varētu būt depresija un vēl jo vairāk - neļauj kādam atklāt to, ka es varētu būt vāja vai nomākta vai netikt ar kaut ko galā...

Jau iepriekš pateicos par manam stāstam veltīto laiku, es ļoti novērtēšu jebkādu viedokli, lai varbūt gūtu kaut aptuvenu virzienu kurā doties, jo šobrīd es jūtos tā, it kā sēdētu tumšā istabā, no kuras redzamas pāris izplūdušas durvis, bet es nespēju saņemties celties kājās, jo viss šķiet bezcerīgi, bezjēdzīgi un es neredzu sev nekādu nākotni. Domas par pašnāvību mani neapciemo, esmu pārāk liela gļēvule, lai man nebūtu bail sev ko nodarīt. Tomēr es sāku kļūt šausmīgi nogurusi no šīs nemitīgās cīņas starp vienu balsi, kura man saka - "ej, dari, cīnies, pie tā visa vainojams nekas cits kā tava nemotivētība, slinkums un vienaldzība, tu vari to visu mainīt, tikai jāgrib!" un otru balsi, kura saka "man nav spēka, kāda jēga, ja tas tāpat nepalīdzēs? pati esi vainīga, viss jau ir nokavēts, tu vairs neko neizmainīsi, nāksies vien turpināt šo dzīvi, kuru sev esi izveidojusi un nekas labāks nav gaidāms, tāpēc sāc vien pierast"... Man ir tikai 25 gadi, bet mani ir pārņēmusi sajūta, ka viss jau ir nokavēts – ka par vēlu cerēt iegūt maģistra grādu, atrast labi apmaksātu darbu, atrast pareizo vīrieti, ar ko veidot ģimeni, sāk likties, ka man nekad nebūs ne vīra, ne bērnu, ne jebkā no tā, ko vienmēr biju priekš sevis paredzējusi. Un es jūtu, ka es pati visu esmu nolaidusi pa burbuli...

Paldies.

3 atbildes

Lietotāja Laila Laganovska attēls
Laila Laganovska atslēdzies
Atbildēja 17. Mar, 2016 14:38

Eksperts ir atbildējis privāti

Lietotāja Kristīne Strazdiņa attēls
Atbildēja 17. Mar, 2016 14:43

Eksperts ir atbildējis privāti

Lietotāja Kristīne Strazdiņa attēls
Atbildēja 17. Mar, 2016 14:43

Eksperts ir atbildējis privāti