Aizklāts lietotājs
jautāja 20. Mar, 2015
3125 skatījumi
Labdien!
Jau iepriekš, paldies par atbildi un iedziļināšanos. Sīki nevar aprakstīt visu, jo visas problēmas vēl neapzinos.

Mana problēma ir bailes no cilvēku pielaišanas sev klāt, baidos pat īsti nesaprotu no kā, bail pielaist klāt sev vīrieti, līdz ko tas vēlas kļūt par kaut ko vairāk mans ķermenis izdomā visāda veida atrunas, lai atrastu viņu dēļ kā atraidīt. Man trūkt iekšējās pārliecības, jo visu laiku prāts domā, ka notiks kaut kas slikts.

No vienas puses ar prātu saprotu, kas būtu jādara, lai to mainītu un ja draudzenei būtu šāda problēma noteikti varētu ieteikt padomu un atrisināt to, bet sevī neieklausos, jebkas ko mēģinu sev iegalvot liekas
nepietiekams, piemēram ja 10 cilvēki pateiks,ka šodien ļoti labi izskatos, bet 2 pateiks, ka citā krāsā kleita izskatītos labāk, mani ietekmēs tie divi cilvēki nevis 10, kuri teica, ka ir labi.

Esmu 26 gadus jauna, objektīvi ņemot - ar augstāko izglītību, labu darbu, sportiska, simpātiska meitene ar labu raksturu, bet pati uzskatu,ka vienmēr var labāk un ieliktā nedrošības sajūta, perfekcionisms pret
sevi liek justies pretēji.

Pirms nu jau 6 gadiem biju atvērta, jautra un naiva meitene, kura lidinājās pa mākoņiem, ticēja tikai labajam un nekad nedomāja, ka varētu notikt kaut kas slikts. (Labprāt atkal vēlētos būt tāda :)) Viss ritēja kolosāli, labi mācījos, bija daudz draugi, draugs, augsti sasniegumi sportā, patiesi jutos laimīga sasniegusi tik daudz,bet tad pēkšņi vienā dienā mana pasaule sabruka. Pēc kopā pavadītas dienas ar savu vienīgo māsu, devos atpūsties kopā ar draugiem uz lauku mājām.
Esmu aktīvas dzīves veida piekritēja un māsai ar draugiem ieteicu, lai arī viņi pavada laiku aktīvi, tā nu viņi devās izbraucienā uz citu pilsētu. Vakarā saņēmu zvanu, ka mana māsa ir cietusi nelaimes gadījumumā...Ilgi sēdēju, raudāju un skrāpēju rokas, jo nespēju noticēt,ka tā ir taisnība, ka viņa nav slimnīcā, kur būtu vēl iespējas viņu glābt, bet vienkārši vairs nav. (vecākā, vienīgā māsa, 21gads). Labi, ka draugi bija blakus,kaut cik turējos, vecāku dēļ, bet man vairs neko negribējās ne ēst, ne mācīties, ne dzīvot. Pamazām sāku dzīvot un pēc 6 mēnešiem pēkšņi, mans veselais, darbīgais un vienmēr možais vecaistētis miris, cēlies no galda un nokritis (trombs galvā). To nedēļu pēc tam neatceros... bērēs vēl joprojām sirdi plēsa māsas kaps, kurš tikko bija blakus apkopts. Laiks gāja un kaut cik rētas sadzija, bet sāpe palika. Esmu no tiem cilvēkiem, kas var sniegt padomus citiem un palīdzēt, bet savas domas un emocijas zinu tikai es. No laika gala nevaru nevienam atklāties, vai parādīt, ka esmu vāja, jo visi
vienmēr domā, ka esmu dzīvespriecīga, pozitīva un stipra, bet tas viss ir zem maskas. Vienmēr domāju, ko citi par to padomās, pamazām mēģinu atradināties no šīs lietas, bet nav tik viegli... Pēc gada pēkšņi
saslima un nomira mana vecāmāte, savā ziņā jau biju pieradusi kaut cik, bet atkal sirds sažņaudzās "vēl mazāka". Tā nu trijos gados biju zaudējusi 3 tuvus un mīļus cilvēkus, un ik pa laikam jau prāts
iedomājas, kas notiks slikts nākamais. Un arī šobrīd darbā vai ikdienas dzīvē visu laiku gaidu, kad notiks kas slikts, bet jau tā pats no sevis.
Esmu lasījusi vairākas grāmatas un mēģinājusi tikt ar to visu galā pati, zinu,ko nevar darīt un domāt, bet ik laikam trūkst tāds dzirksteles, lai tam visam labajam atkal noticētu.

Šobrīd problēma ir tajā, ka esmu tikusi tam nedaudz pāri. Bet esmu uzbūvējusi tik lielus mūrus apkārt,ka nespēju tos pati nojaukt. Kopš māsas nāves man nav bijis patstāvīgs draugs, jo ja satiekos un viņš
vēlas nopietnas attiecības, tad es sev iestāstu, ka viņš nebūs pietiekami labs utt. kaut gan pati arī vēlos sev blakus cilvēku. Šobrīd liekas, ka manī cīnās divas daļas, prāts vēlas,lai veidoju ģimeni un
arī es to gribu, bet ķermenis iekšēji to visu atgrūž. Pašreiz jau tāda sajūta, ka esmu kā dzīvs akmens, kas staigā sapucējies, jo visas sievišāķās enerģijas ir iekaltas mūros.

Laikam tā sajūta, ka nebūšu kādam pietiekami laba, un mani varētu sāpināt ir stipra. Zinu,ka nevar cita vietā pateikt, vai Tu būsi pietiekami labs vai slikts, un ļaut otram cilvēkam to izlemt. Un citus ļoti labus tekstus, bet laikam vēlos dzirdēt citu pieeju, šim risinājumam, jo "standarta variantu" jau es zinu.


Paldies liels, ka veltījāt savu laiku!
Ar cieņu,
Jana
Kategorija:

1 atbildes

Lietotāja Kristīne Strazdiņa attēls
Atbildēja 23. Mar, 2015 18:37

Uzmanīgi izlasīju Tavas problēmas aprakstu. Tev bijuši, patiešām smagi gadi. Daudz pārdzīvojumu.

Tu esi izdarījusi lielu darbu - esi izanalizējusi esošo situāciju un izpratusi celoņsakarības. Lai tiktu galā ar māsas zaudējums milzīgo pārdzīvojumu un vēl palīdzētu vecākiem to izturēt Tu esi zveidojusi sienu starp jūtām un sevi. Lai kāds arī ir darbības mehānisms, pārējie pārdzīvojumiir to pastiprinājuši.
Iznākums ir - organisma psihosomatiska reakcija uz tuvību. No Tavas vēstules precīzi nevaru saprast vai Tu apraksti ķermenisku reakciju vai psihisku reakciju uz vīrieša klātbūtni.

Es Tev varu piedāvāt psihoterapijas kursu,kura gaitā mēs varam atrast organisma aizsardzības mehānismu un izstrādāt Tev atbilstošu terapijas plānu. Tu labi izproti situāciju un zini,ka "standarta varianti" nestrādā. Jau iepriekš jāsaka,ka process būs ilgs un grūts, bet, ja Tu to uzdrošināsies izdarīt savā labā, tas var uzlabot Tavas dzīves kvalitāti.

Lai piepildās cerības!
Ar cieņu,
Kristīne Strazdiņa.
psihologs