Aizklāts lietotājs
jautāja 3. Sep, 2019
167 skatījumi
Labdien,
Man galvā visu laiku ir pagātnes domas.
Gan ka, kad biju maza, mēs ar brāli dzīvojāmies vieni, kamēr mamma strādāja, kā nebija, ko ēst bieži, kā mammas vīriesi bija. ko viņi darīja un ko nedarīja.
Pirms nepilna gada mani vīrietis palūdza izvākties nedēļas laikā pēc 7 gadu attiecībām (2 gadi bija laulībā). Pēc viņa pierunāsanas un maniem pleciem palika milzīgi parādi. Pēc mēnesa viņs ārvalstīs cieta avārijā, smagā stāvoklī, es vēl oficiāli biju sieva un braucu visu kārtot, lai viņs tiktu atpakaļ uz Latviju. Braucu un aprūpēju viņu un beigās protams nesagājām atpakaļ kopā. Pagājis ir gandrīz gads. Es ātri sāku dzīvot kopā ar citu vīrieti, kur par man ļoti rūpējas un viss ir labi, bet atmiņas neliek mieru. Ikdienā, darbā ik pa laikam sīs atmiņas neliek mieru.
Kopumā es uz dzīvi neskatos depresīvi.
Bet dažkārt viss liekas tik grūti.
Lai gan pēdējo pusgadu man vairs nav panikas lēkmes, kur es situ sev, raudu līdz spēku izsīkumam.
Pēdējā laikā neraudu gandrīz. Tikai kad bijusais vīrs uzraksta kaut ko.
Dažkārt dusmojos uz mammu, par to, kāda bērnība bijusi, bet zinu, ka viņa darīja labāko, ko spējusi.
Dusmojos uz tēvu, kuru nepzīstu un nevēlos iepazīt.
Dusmojos uz patēvu, kurs, kad biju mazāka, mani aiztika.
Tas viss ir manī un nezinu, kā , lai visu to aizmirst, kā lai dzīvoju bez tā visa.
Kategorija:

1 atbildes

Lietotāja Indra Sudrabiņa attēls
Indra Sudrabiņa atslēdzies
Atbildēja 4. Sep, 2019 10:47

Labdien, sunlite 1994!
Jā, neizrunātas atmiņas ir tās, kas patiešām bojā dzīvi daudziem cilvēkiem, un diemžēl vienīgais ceļš, kā no tām atbrīvoties - izrunāt visas pagātnes lietas. Protams, vislabāk to būtu darīt ar speciālista palīdzību. Ja nē, tad jāraksta dienasgrāmata vai jāatrod tāds cilvēks, kuram spējat pilnībā uzticēties.
Nu, apmēram tā. Paldies, ka rakstīji un meklēji palīdzību.
Lai Tev izdodas!
Ar cieņu - Indra