6 labākie veidi kā padarīt sevi nabadzīgu un nelaimīgu.

Ezis, kurš sapņoja par pārpilnību.

Mazais ezis Puk-Puk dzīvoja kā miglā. Viņš neredzēja nekā ārpus sava degungala, viņš pat savu degunu neredzēja un nesajuta … un kājas nejuta un adatas arī nejuta.

Mīlošie vecāki teica, ka viņš ir mīksts un pūkains, un turklāt eņģelītis ar spārniem. Tāpēc Puk-Puk periodiski rāpās uz celmiem un lēca lejā, sapņojot, ka kādreiz spēs pacelties un planēt virs šīs planētas pāri visām dzīves raizēm. psihologs

Savas vajadzības un vēlmes ezītis nesaprata un tas ir pirmais veids kā padarīt sevi nabadzīgu un nelaimīgu.

METODE Nr.1 Nejust un nesaprast savas vēlmes.

Par laimi eža dzīvē parādījās burvju feja. Viņa uzdeva Puk-Puk dažus burvju jautājumus un viņš beidzot saprata, ka vēlās, lai viņa migā vienmēr būtu pietiekami daudz aromātiskas sēnes, saldas ogas un mīkstas lapas.

Tā ezītim parādījās sapnis.

  • Sapņot ir kaitīgi! – Ieraudzījis sapņojošo ezīti teica dzenis, kas kala tuvējo koku.
  • Ne jau sēnēs ir laime, - nekaunīgais putns turpināja gudri runāt, uzzinājis par Puk-Puk sapņiem.
  • Ir jābūt pieticīgākam, - autoritāri kladzināja dzenis, kad saprata cik sēnes, ogas un lapas vēlās savā migā savākt ežuks.

Ezītis neprata kritiski pieņemt citu atzinumus, tāpēc ātri vien, noticēja, ka dzenim ir taisnība. Tas bija viņa otrais veids kā padarīt sevi nabadzīgu un nelaimīgu.

METODE Nr.2 Sekot citu cilvēku dzīves uzskatiem un attieksmēm.

No dzeņa vārdiem eža sapnis pavisam izbalēja un grasījās izgaist. Ja nebūtu labās fejas, tad Puk-Puk visu dzīvi gulētu savā migā un nelaimīgi pūstu. Bet feja atkal uzdeva ezītim savus burvju jautājumus un viņš atskārta, ka dzenim laime patiešām, nav sēnēs, ogās un smaržīgās lapiņās, bet šķebinošos kāpuros, kas mīt zem koka mizas. Puk-Puk saprata, ka sapņot nav bezjēdzīgi, vienkārši dzenis to neprata.

Tāpēc ezis atkal sāka domāt par pārpilnību savā migā. Sekojot savām iekšējām vēlmēm, viņš priecīgi aizļepatoja uz savām pirmajām sēņu medībām.

Un lūk, Puk-Puk atrada lielu un skaistu baraviku, kuru gribējās nolauzt. “Bet viņa, tak tik viegli nedosies man rokās, viņa noteikti negribēs būt apēsta”- domāja ežuks. “Ja es pie tās pieiešu, tad viņa izlaidīs adatas un mani savainos. Mani – mīksto un pūkaino eņģelīti ar spārniņiem”- viņš turpināja prātuļot.

Puk-Puk pat nevarēja iedomāties, ka viņš pats nevis baravika ir ar adatām un ir spējīgs sevi aizstāvēt. Un tas ir trešais ceļš kā padarīt sevi nabadzīgu un nelaimīgu.

METODE Nr.3 Pierakstīt apkārtējiem savas nepazinātās īpašības.

Puk-Puk bailēs paietu garām savai skaistajai baravikai, ja neparādītos feja ar burvju spoguli. Paskatoties spogulī viņš ieraudzīja, ka pats nemaz nav mīksts un pūkains eņģelītis, bet adatains ezis…

Tas Puk-Puk ļāva saprast, ka sēne jau sen gribēja būt apēsta. Viņa stāvēja, kārdinoši smaržoja  un gaidīja savu vienkāršo sēņu laimi.

Ezītis gaidīja, ka sēne pati ielīdīs viņam mutē vai ar ieskrējienu uzleks uz muguras un stipri turēsies viņa adatās. Bet tā kā tas nenotika, tad Puk-Puk sāka staigāt apkārt sēnei ar plati atvērtu muti, miegt ar aci, rādīt viņam savu adataino muguru un gaidoši domāja, kā likt saprast bekai par savām vēlmēm.

Lai kā arī ezītis centās, sēne nekustīgi stāvēja uz vietas. Puk-Puk apvainojās un sāka neapmierināti pukšķēt. Viņš nezināja, ka par savām vēlmēm vajag skaidri un gaiši paziņot apkārtējiem un tas bija ceturtais veids, ka kļūt nabadzīgam un nelaimīgam.

METODE Nr.4 Nestāstīt apkārtējiem par savām vēlmēm, bet gaidīt, ka viņi paši to sapratīs.

Feja zināja, ja ezis ilgi paliks apvainojies un nedarīs zināmu baravikai savu vēlēšanos, tad to aizstieps kāda izmanīga vāvere, bet Puk-Puk paliks tukšā. Viņa palīdzēja ežukam paziņot sēnei savu vajadzību.

  • Es gribu, lai Tu uzkāp man uz muguras un nostiprinies adatās, - ezis teica sēnei.
  • Bet es nevaru staigāt vai kāpelēt – atbildēja baravika – man ir tikai viena kāja. Es varu tikai stāvēt un gaidīt, lai kāds mani atrod, nolauž un aiznes uz savu migu.

Tai vietā, lai nolauztu beku un uzliktu mugurā, ezis kāka filosofēt – “dīvaini, cik brīnumaina un daudzveidīga ir pasaule. Sēnei ir viena kāja, fejai divas, bet viņam pašam četras!” Tas bija viņa piektais veids kā padarīt sevi nabagu un nelaimīgu.

METODE Nr.5 Izvairīties no konkrētas darbības, lai realizētu savus sapņus.

Apspriedis visas sev zināmo dzīvnieku ekstremitātes, ezis sāka apspriest visuma globālās problēmas: kāpēc eži nelido kā putni, kāpēc zeme ir apaļa, bet neviens no tās nenokrīt, kāpēc ūdens ir slapjš, bet uguns karsts utt.

Puk-Puk tā aizrāvās ar savu filozofēšanu, ka pavisam aizmirsa kāpēc ir nācis uz mežu. Labi, ka burvju feja viņam to atgādināja. Tā nu, ežuks nograuza sēnei kātu, uzvēla to uz muguras un beidzot atstiepa uz migu.

Sāka krēslot. Iet uz mežu pēc citas sēnes bija par vēlu un ezītis bija pamatīgi piekusis. Palicis mājās viņš ilgi skatījās uz savu pirmo guvumu un domās salīdzināja to ar saviem spņiem.

  • Uuuuuuuuu, pārāk maz!

Puk-Puk nespēja pienācīgi novērtēt to, ko bija sasniedzis par vienu dienu. Tas bija viņa sestais veida padarīt sevi nabagu un nelaimīgu.

METODE Nr. 6 Devalvēt sava darba rezultātus.

Aizmiegot ežuks domāja par to, ka skraidīt par mežu un lasīt sēnes ir nogurdinoši un neefektīvi un par to, ka sasniegt pārticību viņam nekad neizdosies.

Feja dzirdēja Puk-Puk neapmierinātos purpinājumus un nolēma palīdzēt pārvarēt šo šķērsli ceļā uz laimi. Viņa atsūtīja ezim sliktu sapni, kurā viņš no sēņošanas atnāca pavisam tukšā.

Pamodies no rīta, ežuks saprata, ka visu nakti ir gulējis drudžaini apķēris savu vienīgo sēni. Šī baravika pēkšņi viņam sāka likties liels un nozīmīgs sasniegums. Puk-Puk sāka saprast, ka ja viņš varēja atrast un atstiept vienu beku, tad varēs arī divas un trīs…

Ežuks nokoda mazu gabaliņu no savas gardās sēnes un aizļepatoja uz mežu pēc nākamās.

 
Un kā jūs sev traucējiet būt bagātiem un laimīgiem?

 

 

 

Raksta autors: psihologsKristīne Strazdiņa