Ar ko mēs maksājam par psihoterapiju?

Katrs var saņemt tik daudz cik ir gatavs samaksāt...

 

Psihoterapija ir aktīvs process ne tikai no terapeita puses, bet arī no klienta. Šeit ir nepieciešams dot, ieguldīt un maksāt.

Neieguldot personisko aktivitāti, ieņemot pasīvi vērojošu pozīciju un gaidot brīnumainas pārvērtības maz, kas mainīsies. Lai kāds arī profesionālis nebūtu terapeits, lai kā viņš necenstos palīdzēt klientam atrisināt viņa problēmas, bez abpusējas sadarbības visi pūliņi nedos rezultātu.

Ar ko ir jāmaksā klientam par veiksmīgu terapiju?

Ar laiku, naudu, piepūli, pārdzīvojumiem. 

Nauda

Naudz terapijas procesā izpilda vairākas funkcijas:

  1. Naudai ir vērtības funkcija. Nepieciešamība maksāt par savu terapiju paaugstina tās vērtību klientam, veicina noteiktu darba motivāciju. Ļoti svarīgi ir, lai klients par savu terapiju maksātu pats, nevis kāds cits. Savādāk priekš viņa terapijai nebūs vērtība un nozīme.
  2. Nauda dod brīvību. Terapeitiskās attiecībās, klienta maksa uztur līdzsvaru starp “dot un ņemt”. Pretējā gadījumā klientam ir jāmaksā ar kaut ko citu. Ja šis līdzsvars netiek uzturēts naudas vērtībā, tad maksāt nākas daudz smalkākā līmenī. Biežāk par maksu kļūst atkarība no terapeita.
  3. Attieksme pret naudu ir realitātes kritērijs. Tā ir cilvēka spēja pieņemt pasauli tādu kāda tā ir un dzīvot tajā. Mūsu pasauli ir grūti iedomāties bez naudas, nauda ir svarīga mūsu pasaules daļa. Neievērojot naudu un nenovērtējt to, cilvēks nepieņem un ignore svarīgu dzīves daļu.
  4. Nauda nosaka atbildības līmeni terapetiskajās attiecībās. Nauda nosaka terapeita profesionālismu un klienta atbildību. Profesija ir darbības veids, kuru veicot darbinieks saņem atalgojumu. Ja terapeits uzskata sevi par profesionāli un neņem par dabu naudu, tad viņš apmierina kādas citas savas vajadzības.

Laiks

Klientam ir jāmaksā par terapiju ar savu laiku, kurš ir viņa dzīves laiks. Bieži terapija ir pietiekami ilgstošs process. Klientam nākas veltīt tam desmitiem un pat simtiem savas dzīves stundu, lai panāktu vēlamo rezultātu.

Centieni

Terapijas procesā cilvēkam būs neizbēgami jāpieliek noteiktas pūles:

  1. Apzināšanās.  No šī procesa sākas terapija. Ne vienmēr apzināšanās process ir klientam patīkams. Reizēm tas var būt pat diezgan sāpīgs. Un šeit ir nepieciešama zināma vīrišķība, lai paskatītos uz sevi un savu problem ar citām acīm.
  2. Risks. Jau pati vēršanās pēc palīdzības pie terapeita ir zināms risks. Klientam bieži nākas pielikt pūles, lai grieztos pie specialista, cīnīties ar bailēm, ka netiks saprasts un kaunu, ka tiks vērtēts.
  3. Eksperiments. Apzināšanās ir tikai pirmais solis, lai notiktu izmaiņas. Bez cenšanās izmainīt savas pierastās stereotipiskās uzvedības, mēģināšanas izdarīt kaut ko savādāk, saņemot jaunu pieredzi, terapija iestrēgs apzināšanās faze.
  4. Asimilācija. Eksperimenta rezultātā saņemtā jaunā pieredze ir jāintegrē savā Es priekšstatā un savas Pasaules priekšstatā. Pretējā gadījumā, šī pieredze paliks kā nevajadzīga bagāža.

 

Pārdzīvojums

Klientam terapijas process nebūt nav kā viegla pastaiga pa savas dzīves līkločiem. Apzināšanās, pārdzīvojumi un jūtas var būt nepatīkamas un sāpīgas. Daudzas problēmas, it īpaši, ja runa iet par psiholoģiskām traumām, prasa atgriešanos pagātnes nepatīkamajos momentos un atkārtotu traumatiskās pieredzes pārdzīvojumu.

Terapijas process prasa no klienta noteiktu piepūli.

 

Visas minetās veiksmīgas terapijas maksas formas neizbēgami noved klientu pie pretošanās terapijas procesam, un lai kā tas neskanētu paradoksāli, pretošanos savu problem risinājumam. Protams, ka klients ejot uz terapiju, no visas sirds vēlas atrisināt savas problēmas, bet terapijas procesa laikā sāk bremzēt šīs izmaiņas.

 

Bailes no pārmaiņām

Bailēm no pārmaiņām ir iracionāla daba un tās maz pakļaujas apziņai un kontrolei. Tās vat izpausties kā klienta reāli trauksmaini pārdzīvojumi, tā arī kā sapņi, kuros parādās nepazīstamas, bailīgas vietas.

Bailes var būt konkrētas:

  1. Bailes no personīgā Es pārmaiņām. Es pārstāju būt Es. Tās ir vienas no pašām spēcīgākajām bailēm – salīdzināmas ar bailēm par fizisko neesamību.
  2. Bailes no Pasaules pārmaiņām. Šīs bailes iz saistītas ar iepriekšējām bailēm. Nekas manā pasaulē vairs nebūs tā kā iepriekš.
  3. Bailes satikties ar sevi Savādāku. Satikt savu ne-Es, savu ēnu, savas nepazinātās tieksmes, izstumtās vēlēšanās, instinktus, kas paslēpti zem sociālām normām.
  4. Bailes satikties ar reālo pasauli. Ieraudzīt, ka pasule nepavisam nav tāda kā esi pieradis to redzēt, vilties savās ilūzijās, fantāzijās un gaidās.
  5. Bailes satikties ar reālo citu. Ja nu es piepeši ieraugu, ka man blakus ir ne tas cilvēks?

 

Cilvēks bērnībā izveido savu pasules modeli un pēc tam, visu dzīvi, nodarbojas ar tā uzturēšanu. Psiholoģijā ir aprakstīta interesanta vajadzība – vajadzība pēc kognitīvas harmonijas – uzturēt nepretrunīgu pasaules modeli. No otras puses ir otra vajadzība – vajadzība pēc pārmaiņām un attīstības.

Savas dzīves laikā cilvēks pastāvīgi atrodas starp bailēm un interesi, ziņkārību. Bailes mūs apstādina, padara nekustīgus, rigīdus. Tai pat laikā šīs bailes saglabā drošības un stabilitātes ilūziju. Zinātkāre mudina cilvēku uz pārmaiņām, risku, izjauc stabilitāti, paaugstina nenoteiktības un trauksmes līmeni. Ja cilvēka dzīvē prevalē bailes, tad cilvēks kļūst inerts un mazkustīgs, ja interese, tad gaidāmas pārmaiņas.

Rezumējums

Pēc būtības mums dzīvē ir divas alternatīvas:

  1. Dzīvot ar aizvērtām acīm ilūzijās un cerēt, ka kaut kas mainīsies pats;
  2. Uzņemties atbildību, riskēt, izdarīt izvēles, atbildēt par tiem un pašiem veidot savu dzīvi.

 

Ir cilvēki, kuri vēlas atrisināt savas problēmas, bet nemainīties pašiem. Reizēm tas ir iespējas. Tajā gadījumā, ja problēmai ir situatīvs raksturs, t.i. izveidojās noteiktā situācijā, kura pārsniedza cilvēka adaptīvās iespējas. Šajā gadījumā psihologa darbs ir palīdzēt klientam tikt galā ar radušos situāciju: parādīt citu perspektīvu, iedot nepieciešamās zināšanas, prasmes, atbalstīt un iemācīt. Bet biežāk mēs sastopamies ar problēmām, kuru autors ir nevis situācija, bet pats cilvēks. Var teikt, ka cilvēks pats ir savu problēmu iemesls. Šajā gadījumā nav jāmaina pasaule vai citi cilvēki, bet ir jāmainās pašam.

Terapija dod cilvēkam iespēju mainīties. Vai viņš būs gatavs izmantot šo iespēju, jālemj viņam pašam.